Barefoot Gen stāsta par Hirosimas bombardēšanu no jauna zēna Gena un viņa ģimenes viedokļa. Taču grāmatas tēmas (fiziskais un psiholoģiskais kaitējums, ko parasti cilvēki cieš no kara realitātēm) šodien skan vēsoši patiesi. Gens un viņa ģimene jau sen cīnās bez pārtikas, naudas vai zālēm, taču, neskatoties uz grūtībām, viņi cenšas saglabāt normālas dzīves izskatu. Pieaugušie ir izsmelti un gandrīz izmisuši; bērni uzlidojumus un badu uzņem vairāk vai mazāk pa solim. Nakazava, Hirosimas izdzīvojušais, efektīvi ataino dzīves saspīlējumu šajā vidē un parāda, kā centieni būt optimistiskam smagos apstākļos dažkārt izpaužas kā maniakāls, iracionāls humors. Stāsts piedāvā zināmu optimismu: varoņi veic pašaizliedzīgas darbības kaimiņu un tuvinieku labā (piem., kad Gena grūtniece saslimst no nepietiekama uztura, viņš un viņa brālis uzdodas par bāreņiem un uzstājas ielās, pārmetot naudu. savas mājas sienas, lai viņi netiktu pieķerti). Zem šīs varošās attieksmes slēpjas vecāku dziļā vainas apziņa un bezpalīdzības sajūta. Kad bērni sajūsmā kliedz par ēdiena lūžņiem, vecāki izšķīst kaunā un bēdās. Māksla ir asi zīmēta un izteiksmīga, un stāstījumam ir tik dabisks ritms, ka to ir viegli ieraut ģimenes dzīvē, liekot lasītājiem zināt kataklizmas, kas viņus sagaida vēl reālāka, intīmāka un grūtāk uztverama. Neskatoties uz tā mokošo raksturu, šis darbs ir nenovērtējams, ņemot vērā mācības par vēsturi, cilvēcību un līdzjūtību.
