No estētisma:
Stāsts notiek cirkā Parīzē pagājušā gadsimta 1970. gados. (…) Daudz kas ir veidots no cirka atmosfēras romantikas, lidošanas pa gaisu uz trapeces utt., Domājiet šeit par cirku, nevis cirku. Mēs veidojam Vecās pasaules rifus par gredzena romantiku un niecīgumu. Nav ziloņu, kas staigā uz pakaļkājām; tie ir žonglieri ar spraugām acīm un drosmīgi nāvi mīloši trapeces mākslinieki un skumji Pjero klauni, pat ja Pjero klaunam – mūsu varonim Torinosu, “Putna ligzdai” – ir neīsti sarkans deguns. Smalkums rodas no tā, ka cirka meistars izliek savus izpildītājus ikvienam, kas vēlas maksāt. (…) Un vēl ir tanbi dekadence – spoki, kas klīst uz darbību, izskatoties pēc pusaugu meitenēm, pat ja viņas ir varoņa brālis, un pamestas neirotiskas sievietes ar sāpju nodarīšanu, burakonu un iespējamu slepkavību un neizteiktu pieķeršanos un varoni, kas izskatās, ka jebkurā brīdī pazudīs no galīgā satraukuma.
